4 latvieši x 7 mēneši x Argentīna

Pastkaršu albums.Laiks.Vieta.

2010-02-11T14:14:00.003-05:00

Te nu arī noslēdzot mūsu projektu- fotoalbūmiņš ir pabeigts. 14 pastkartes, ar nelieliem parakstiem- angļu un latviešu valodā, izplēšamas un nosūtāmas.
Kā sacīts albūmiņa anotācijā:
Pasaule ir pilna stāstu. Izdzīvotu, noklusētu, pastāstītu. Pastkaršu albums „Laiks.Vieta.” tapis 2009.gadā Argentīnā un Čīlē projekta Storytelling ietvaros. Jaunieši no Latvijas un Norvēģijas piedzīvoja Latīņamerikas kultūras dažādību, uzklausot un pierakstot cilvēku stāstus, iemūžinot tos fotogrāfijās un veicot sociālo darbu dažādās vietās un kopienās. Projekta ietvaros tapušie stāsti lasāmi emuārā ywamstorytellers.blogspot.com.

Paldies programmai Jaunatne darbībā, Klubs „Māja“- Jaunatne vienotai Eiropai un YWAM Storytellers par atbalstu un iespēju.
Ar to tad arī liekam punktu Argentinas Stāstiem un sakām paldies un attā.

Aicinām uz - Creser no es facil* - mūsu pasākumu ORANGE 12/11/09

2009-11-09T13:56:00.004-05:00

Ir pagājis kāds brīdis, kopš visi četri no mums ir atgriezušies Latvijā.

Stāsti par Argentīnu,skaistumu un smeldzi, par jauniegūtiem draugiem un ģimeni tajā pasaules malā, stāsti par to, kas noticis mūsos, starp mums un ar mums ir tik daudz…Vairāk kā spēka tos digitalizēt, lai pastāstītu…

Tāpēc aicinām jūs uz CRECER NO ES FACIL”* tematisku vakaru,kurā būs stāsti, bildes un mūzika no Argentīnas. Par mūsu septiņiem mēnešiem Argentīnā brīvprātīgojot.

Tiekamies, šo ceturtdien, 12.novembrī no plkst. 19:00 bārā „ORANGE” Vecrīgā, Jāņa sētā.

*izaugt nav viegli

Viento del Sur izstāde Buenas Aires

2009-11-06T07:28:00.004-05:00

neliela afiša galerijas logā

apmeklētāji un draugi

Kā neliels kopsaucējs mūsu būšanai Patagonijā tapa izstāde
Dienvidu vējš. Tā bija neliela bilžu kolekcija, kas tika izstādīta Buenas Aires, Ituzaingo provinces kultūras un mākslas centrā.
Buenas Airesieši bija ļoti pārsteigti par latviešu un norvēģu ekspozīciju.
Daudz pozitīvu atsauksmju- kultūras centra vadītāja rezumē bija- lūdzu eksponējieties vēl pie mums- cilvēkiem ļoti patīk.

Ziemeļos pie Tobam

2009-08-09T18:55:00.016-05:00

Dienvidu ēra jau kadu laiku ir noslēgusies. Jūlija otraja puse pavadijam pāris nedēļas pašos Argentīnas Ziemeļos - Formosas provincē. Devāmies tur kopā ar cilvēku grupu no organizācijām - "Jaunatne ar Misiju" un "Panal del Desierto", lai pavadītu pāris nedēļas pie tobas cilts indiāņiem (vai aborigēniem kā tos šeit sauc) - iepazītos, palīdzetu ar praktiskiem darbiem, sniegtu kādus padomus (to gan vairāk darīja argentīnieši) un vienkārši pavadītu kopēju laiku. Paši dzīvojām katoļu konventa sīkā ciematiņā, kas saucas Mision Tacaagle, netālu no Paragvajas robežas.

Tobas indiāņi ir viena no ciltīm, kas apdzīvo Argentīnas Ziemeļu provinces - Formosu, Chaco un Santa Fe. No citām ciltīm tie atšķiras ar to, ka ir diezgan sabiedriski un salīdzinoši atvērti, labprāt apgūst ko jaunu. Agrākās nomadu, mednieku un zvejotaju cilts šodienas dzīve atšķiras no tā, kāda tā bija pirms šejienes - meži tika izcirsti un upes piesārņotas. Tomēr viņi ir, pastāv, runā savā valodā (kas ir pilnigi atšķirīga no spāņu) un praktizē to, kas atlicis no viņu kultūras
Mision Tacaagle tobu sadzīve ir komūnas. Nelielas mājiņas, uzslietas no palmu stumbriem. Zeme tiem pieder kopīgi, un viņu kopā sadzīvošanu "diriģē" vecākais, virsaitis, kopā ar citiem cilts vīriešiem. Ikdiena tobam paiet visai lēna ritmā - sievietes loma ir būt mājas dvēselei, rūpēties par bērniem (kuru vidusmēra ģimenē ir vismaz 7), ēdienu gatavošanu (kas pārsvara notiek uz ugunskura), drēbju mazgāšanu un rokdarbu izstrādāšanu pārdošanai. Vīrieši savukārt sēžas uz saviem močiem vai riteņiem, kas nu kuram ir, un dodas rosīties ārpus mājas dažādos sezonas darbos. Vai apspriest ko svarīgu.

Tobam ļoti patīk dejot, un dievkalpojumos viņi dzied un dejo aptuveni 85% laika. Pārējais laiks tiek atvēlēts uzrunām, kuras izskan lielākoties no vīriešu puses. Mūzikas žanrs viņu garigai vai Dieva slavēšanas muzikai nedaudz atgādina pašmāju grupu "Svešie". Kolorīta tauta. Daudz manipulēta. Daudzējādos veidos diskriminēta, bet skaista. Tik skaista kā rets dārgakmens.

Vēl tālāk

2009-07-16T12:46:00.006-05:00

Kad Ušuajas Jaunatnes ar Misiju (JAM) jaunieši gatavojās doties uz Porto Viljams, lai palīdzētu tur esošajām draudzēm, un aicināja mūs līdzi, pēc ilgām pārdomām Līga izlēma viņiem piebiedroties. Pārējiem bija citi plāni un iemesli, kāpēc pirmās divas jūnija nedēļas pavadīt Ušuajā.

Porto Viljams ir Čīles pilsētiņa Bīgla kanāla otrā pusē, uz Navarino salas, 5h brauciena ar burulaivu attālumā no Ušuajas, virzienā, kur saule lec.

Tur dzīvo apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa vīru ar ģimenēm tur ieradušies, jo strādā jūras armijas bāzē, rūpējoties par kārtību Čīles ūdeņos starp daudzajām salām. Līdzīgi kā Ušuaju, arī šo pilsētu no vienas puses ieskauj kalni, bet otrā pusē skalojas kanāls – vienmēr auksts, atgādinot, cik Antarktīda tuvu.

Porto Viljams mūs viesmīlīgi uzņēma un savā hostelītī izmitināja izbijis misionāru pāris – Bens un Monika, kas tur ieradušies pirms 14 gadiem, lai kopā ar japāņu televīzijas kompāniju uzņemtu filmu par Bīgla kanālu, taču pēc tam jahtas nemitīgu tehnisku problēmu dēļ beigu beigās viņi izlēma tur palikt. Starp citu, to jahtu, kuras vārds agrāk bija "Laimdota", viņi nopirka no Čīlē dzīvojošiem latviešiem.
Porto Viljams sapazināmies ar 3 vietējām draudzēm. Pirmajā nedēļā lielākoties spēlējāmies, draudzējāmies un vadījām interesantas nodarbības draudzes bērniem, kuriem nebija tonedēļ jābūt skolā, jo skolotāji streikoja, jo valdība nebija piešķīrusi viņiem apsolīto finansējumu. Nav nekā jauna zem saules, vai ne? Rādījām bērniem mazas ludziņas, mācījāmies kopā dziesmas ar kustībām, dejojām, zīmējām, apguvām origami.

Ciemojāmies ar priekšnesumiem arī vietējā bērnu dārzā un reliģijas stundās skolā nākamajā nedēļā.

Piedalījāmies daudzos dievkalpojumos, kopā slavējot vienu vienīgo Dievu un mācoties no Dieva vārda un viens otra Viņu iepazīt vēl tuvāk. Patiesi Dievs ir tik pacietīgs. Viņš gaida, kad pie viņa nāksim un turpina mierīgi gaidīt, kamēr skrienam savās darīšanās. Vai apstāsimies? Vai pieņemsim Viņa mīlestību? Mēs visi tik daudz mīlestības saņēmām no vietējiem ļaudīm, ciemojoties viņu mājās, dzirdot viņu dzīvesstāstus, baudot mājās gatavotos gardumus, svinot kādam dzimšanas dienu un vienkārši esot kopā. Šo vienkāršo kopā būšanu gan čīlieši, gan argentīnieši pieprot labi, bet es to joprojām mācos, jo nemiers dažkārt dīda un rokas prasa darbu, lai manā prātā esošais laiks būtu pietiekami lietderīgi izmantots. Tai pat laikā es izbaudīju gan vakarus, kad visi jau guļ, un varēju būt viena un lūkoties, kā krāsniņā sprakšķ uguns, gan kad ar citiem palikām ilgāk augšā, runājoties, dzerot mati vai katrs savā nodabā ko domājot. Un arī manī palēnām iesūcas atziņa, ka šī dzīve ir stāsts vairāk par būšanu nekā par darīšanu.
Atvadoties pūlis ļaužu, pazīstamu un iemīļotu, vēlēja vislabāko un ilgi māja, kamēr vēl viens otru varējām saskatīt, un mani nepamet sajūta, ka šajā laikā saņēmusi esmu vairāk kā devusi, piedzīvojusi vairāk kā cerēju.

Uz salas – Ušuajā

2009-05-21T16:21:00.005-05:00

Te nu mēs esam, jau trešo nedēļu noenkurojušies pasaules galā, kā šo vietu pašos Argentīnas D mēdz dēvēt. Un atpakaļ ziemā. Te darbojas pati jaunākā Jaunatnes ar Misiju (JAM) bāze (tā tika atvērta šī gada sākumā), un tās ikdienas rosībā iesaistāmies arī mēs. Tai skaitā piedalījāmies arī kāda bērnu dārza izskaistināšanas procesā, apgleznojot puķu kastes un sienas (ar pašu bērnu zīmējumiem). Aizraujamies kā bērni, kas tikuši pie spilgtām krāsām.

Izpaužamies radoši arī citos veidos – Ingus bildē, Madara taisa apsveikuma kartiņas, Līga ada, pamanot, ka daži jaunieši, kas nāk no Buenosairesas, šādiem laika apstākļiem nemaz nav sagatavojušies. Līna, savukārt, ir pirmā, kas aizraujas, uzzinot vietējo kristiešu ideju izdot īpašu Bībeli, kas ietvertu stāstu par Ušuajas pilsētas pirmssākumiem, un uzdāvināt tās katrai šajā pilsētā dzīvojošajai ģimenei. Izrādās, pirmie ieceļotāji, kas te apmetušies uz dzīvi, bijuši anglikāņu misionāri, un, viņiem pateicoties, te palēnām radās pilsēta. (Ušuaja dibināta 1884.gadā un šobrīd te dzīvo ~ 50 tūkst. cilvēku.)

Lai atgādinātu šo vēsturisko patiesību, iecerēts šis projekts, kura tapšanā esam iesaistījušies par spīti tam, ka nebūsim tā realizētāji. Taču arī plānot projekta soļus, nepieciešamos resursus, ko un kā iesaistīt u.tml. un piedalīties šāda liela projekta iesākumā ir aizraujoši, ticot, ka tā rezultāts ietekmēs daudzus. Tāpat arī vesels notikums bija, piedalīšanās vietējā radio pārraidē, kuras vadītājs īsti relaksētā Latīņamerikas stilā iepazīstināja ar mums klausītājus un iesaistīja mūs sarunā par dažādiem vietējiem notikumiem. Mēs improvizējam līdzi.

Madarai, izstāstot, ka viņa aizraujas ar žurnālistiku, uzreiz tika dota iespēja uzjautāt jebko pārraides vadītājam. Viņa lūdza nosaukt 3 lietas, kāpēc ir labi dzīvot te. „Miers, debesis un miers un debesis kopā,” skanēja atbilde. Patiešām ik dienu mainīgās debesis un šīs pilsētas mieru, ko tik apņēmīgi sargā tuvējie kalni, esam šajā laikā izbaudījuši arī mēs. Varbūt arī tāpēc mums gribas palikt te ilgāk? Varbūt arī tāpēc, ka tālāk vairs īsti kurp doties nav (tā kā ekspedīcijā uz Antarktīdu netaisāmies)? Būs jāgriežas atpakaļ. Taču vēl gribas uzkavēties, sakārtot domas, rast kādu atbildi uz neatbildētajiem jautājumiem un arī vienkārši priecāties par viens otra draudzību un katru mirkli, kad varam te būt, šo skaistumu redzēt un just.

Divas mājas

2009-04-22T23:53:00.005-05:00

Bariločē ir daudz mājās. Šoreiz par divām.Centro de Abuelos* un Juventud Con Una Mission**. Abām savs šarms.Abās bija ko redzēt un kur piedalīties.Abās mājās rosība notiek, lai palīdzētu Bariločes iedzīvotājiem.

Centro de Abuelos- nobriedušākas kundzes (retumis arī kungi), gatavo ēst, vāc un dala drēbes trūcīgākajiem laikabiedriem. Tamborē un ada un aizvada daļu no savām dienām rosoties kopā.

JUCUM- mūsu uzņēmējorganizācijā,gados jaunāki žiperi rosās strādājot visdažādākajos virzienos- ar bērniem, trūcīgajiem iedzīvotājiem, sadarbojoties ar baznīcām, veicot apmācības un ko tik visu vēl nē. Parosijāmies kopā.

*vecmāmiņu centrs , **jaunatne ar misju

Voskreseņije

2009-04-22T20:45:00.006-05:00

Sambo džudo karatē… kā tajā vecajā labajā pantiņā, ko skaitijām bērnu dārzā, tā mūsu īgnums aizlidoja neredzmā miskastē, kad Lieldienu nedēļas nogali vadijām Andu Kalnos, pie Bariločes- Cerro Catedral.Voskreseņije bija īsta un patiesa. Piedzīvojām.

Pāris dokumentālas liecības par to.

kondors.

madara rāpās klintīs. ar plikām kājām. acis spīdēja. viņa bija tik dzīva, tik priecīga. un rāpās tik augstu, ka bija bail skatīties.

ieleja.

silje, zeķes un neredzmie troļļi.

mūsu piecotne.

visslimākais cilvēks pasaulē aka līna. atradusi gleznainu un "mīkstu" gultas vietu.

līga iekarojot virsotnes.

lieldienu brokastis.

Rudens

2009-04-09T04:48:00.012-05:00

Rudens ir klāt. San Martin ir nomainījusi Bariloče. Kalnu virsotnēs sniegs. Jau vairāk kā nedēļu dienu roku rokā ar vietējo JAM rosamies. Drusku un daudz.Te slimnīca. Te baznīca.Te ciemošanās pie kaimiņu būdu iemītniekiem, pie vecmāmiņām aktīvistēm un mates dzeršana, fočēšana, kompju „laušana“ un praktiski darbi…Un tik ierasta nepārtraukta plānu maiņa…

Argentina un Persona kam tā pieder mūs audzina.Visādi.Lietus biedeja veselu nedēļu, kamēr iebiedēja.:) Līna(es) un Ingus pat uz mirkli padevās vietējam virusam un galvas saķēruši gulēja.Tagad atkal rudens saule kutina.Tas priecē un atvesaļo.Ja svētku Vaininieks tā vēlēs Voskresenje* sagaidīsim Andu kalnos.

*augšāmcelšanos, svētdienu

ywamstorytellers.blogspot.com

2009-04-02T14:06:00.004-05:00

Mūsu projekta radošā daļa ir atradusi savu izpausmes vietu šeit:

ywamstorytellers.blogspot.com

Būs vēl stāsti un bildes, kurus pēc tam ir arī doma ietvert arī kādā taustāmā drukātā priekšmetā. Kādā, tas mums pašiem vēl nav īsti skaidrs. Ja ir idejas, sūtiet pasta baložus:)

Īsa oda San Ignasio Mapuče māsām un brāļiem

2009-03-27T10:50:00.002-05:00

Viņi ir skaisti.Vienkarši, smaidīgi, nedaudz bikli un bailīgi.Dzīvo tuksnešainā vidē. Pašu būvētās mājās. Bez elektrības. Cep maizi, rūpējas par saviem zirgiem, meklē malku, audzē un kauj aitas un dzer mati.Viņi ir.

San Martin de Los Andes

2009-03-24T17:55:00.001-05:00

Kopš ceturtdienas esam San Martin de Los Andes.Skaistā, bet ļoti Eiropeiskā vietā. Mūsu piecotne apmetusies jaukā "cabanja" - mājiņā. Slīpējam pirmos stāstu un foto, ko savācām Zapalā. Vizitējam Mapuče ģimenīti Punto Blanco, ciemojamies pie cilvēkiem, uzklausam viņu stāstus un stāstam savējos. Nedaudz baudam dabu. Te ir labi.

Lejup

2009-03-24T17:54:00.001-05:00

Ceļā uz Dienvidiem, pirmā vieta, kurā nokļūstam, ir Zapala. Neliela pilsētiņa Neukenas provincē Patagonijā ir vieta, no kuras ir mūsu draugs Čīno - puisis, ar kuru iedraudzējāmies Beunosairesā. Mirklī, kad viņš jautāja, vai mēs gribētu redzēt viņa dzimto vietu un iepazīties ar viņa baznīcu un ģimeni, mēs, daudz nedomājot, teicām priecīgu "JĀ!". Uz nedēļa, kuru domājām pavadīt, neko nedarot un atpūšoties, izvērtās daudz skaistāka un notikumiem bagātāka, nekā varējām iedomāties. tā jau ir. Cilvēks domā, Dievs dara. Tas pa īstam ir kļkuvis par vienu no mūsu Argentīnas vadmotīviem.

mēs nokļuvām tuksnesī. īstā tuksnesī ar sauli un putekļiem, un Andu kalniem pie horizonta.
mēs nokļuvām pie 2 puišiem - Jose (Hosē) un Samuel - kuri mūs izmitināja tā, ka jutāmies kā karaliskas ģimenes dalībnieki, un nedēļu par mums rūpējās kā par labākajiem draugiem.
mēs nokļuvām baznīcā, kas neprasīja "kāds ir jūsu minesterio (kalpošana)", bet apskāva un teica - cik forši, ka jūs esat atbraukuši!
mēs nokļuvām vietā, kur mēs nedēļu no vietas, bez pārtraukumiem, 24/7, varējām būt mēs paši, un redzēt, kā Dievs to lieto, lai iedrošinātu un iepriecinātu ne vien citus, bet mūs pašus. mēs gājām ciemos un dzērām mate, mums tika gatavots assado (argentīnas bārbekjū) vislabākajās tradīcijās, mēs bijām kādas meitenes 15 gadu dzimšanas dienas svinībās, kas argentīnas meiteņu dzīvēs ir vismaz tikpat liels notikums kā kāzas. Mēs dejojām kumbiju (argentīniešu deju mūzika, kuru klausās visi un visur) un ēdām argentīniešu saldējumu, kas ir vislabākais pasaulē. Mēs gājām pārgājienā ap ezeru (Laguna Blanca), un ēdām savas pusdienu sviestmaizes, skatoties, kā ūdenī gozējas flamingo un kā pār tuksnesi ātrā solī parvietojas nandu. Mēs kāpām kalnā un meklējām bruņnešus, apdedzinājām sejas saulē un saskrāpējām kājas ar tuksnešu ērkšķiem (skaistums parasa upurus, kā mans tētis teiktu.čau tēti!:)).
Mēs samācījāmies kaudzi jaunu vārdu castillano (kas NAV spāņu valoda), un ļāvām, lai mūs safilmē raidījumam vietējais televīzijai, un klausījāmies mūsu draugu stāstos, un stāstījām savējos.

mēs bijām MĒS - 100%, un maza daļiņa mūsu gribēja tur palikt.Zapalā, kur tuksneša vidū mūs satika pavisam negaidīta un necerēti dzīvespriecīga dzīvība.

Sieviešu diena jeb kā mēs tēlojām modeles…

2009-03-24T16:40:00.001-05:00

Aizmirsām laikā pastāstīt šo stāstu. Labāk vēlāk nekā nekad.

"Marta dienas Dienvidargentīnā paiet piesātināti, tūlīt arī mēnesis būs galā. Taču nu pilnīgs grēks būtu atstāt nepakomentētu vienu no kuriozākajiem līdzšinējo mēneša gaitā veiktajiem brīvprātīgā pienākumiem. Dienu pirms atstājām Buenas Aires, 9.martā piedalījāmies Vispasaules sieviešu dienai veltītā „Muheres de Fe“ rīkotā brokastu- konferences pasākumā. Uzjautrinošais pienākums, ko mums bija jāveic- jādemonstrē kostīmi. Mums arī tika pirmo 3 skates seju gods. Ha- ha…Gringas..."

Kā mēs braucām uz Patagoniju

2009-03-16T16:42:00.000-05:00

Ohoho! Esam busiņā! Vai kāds būtu iedomājies ko tādu? Krēsli mīkstāki par gultu, plaši kā argentīniešu pašpārliecinātība, viss ārā notiekošais pa manu skatlogu 2.stāva līmenī kā uz delnas, spilventiņš, sedziņa (kas uzreiz noder, jo kondicionētāji strādā uz pilnu klapi), īpašs kāju „turētājs”. Šķiet, man jau drīz nāks miegs. Bet būs jau arī drīz tumšs un vajag apmēram 15h, lai nokļūtu jau pavisam tuvu Andiem mūsu izvēlētajā galamērķī – pilsētā vārdā Zapala (tur piestājam, jo draugu draugi mūs uzaicinājuši un gatavi izrādīt tuvējo nacionālo
parku).
Ilgi nebija jāgaida, kad mums piedāvāja vīniņu šņabja glāzītē un pēc tam arī nelielu uzkodiņu. Taču tas viss kā pēc smalkākajiem standartiem bija apetītes veicināšanai. Pēc tam puisis atnāca un jautāja, kādu vīnu gribēsim dzert pie vakariņām un ko no rīta – tēju vai kafiju. Drīz sekoja arī vakariņas, trauciņos un papīrīšos līdzīgi kā lidmašīnās. Tomēr piedomāts bija vairāk – katram uz siera bija arī pa mazam karodziņam. Problēma tik viena –
nezinu, kādas valsts karogs tika man. Nākamreiz varbūt varam pasūtīt Latvijas karodziņu? Pa TV tiek rādīts grupas „MANA” koncerts (šī grupa no Meksikas esot te ļoti populāra). Viegli, diezgan līdzīgi Latīņamerikas ritmi, bet kopā ar orķestri un daudziem muzikantiem skan skaisti. Koncertu nomainīja filma, un izrādās, mums pienākas vēl viens kārums – gards šokolādes cepums, pie kura var dabūt arī kafiju. Mani palūdz aiztaisīt aizkariņu. Vai tas
nozīmētu, ka tagad visiem uzreiz jāguļ? Nezinu, taču, ja tā, neiebilstu, jo pēc šādām vakariņām miegs nav vairs īpaši jāgaida.
No rīta tiekam modināti gandrīz ar saullēktu, ko diemžēl neredzam, jo plašo lauku ainavu aiz loga uz brīdi nomaina dārzi – iekopti rūpīgi nomērītos taisnstūra gabalos. Tiem pa vidu gandrīz ceļa malā mājas, kur pieņemu dzīvo saimnieki. Interesanti un negaidīti, ka viena saucas „LATVIA”. Bet nebūtu jau brīnums, ka latvieši šo zemīti iekopuši. Skaists pilnmēness vēl aizkavējies. Skats aiz loga izmainās – cik tālu sniedzas skats redzama tik izkaltusi
zeme, mazi krūmiņi, tikai elektrības vadi bildi sadala mazākos laukumos. Kā tuksnesis. Arī pati Zapala, kurā galu galā nokļūstam, izskatās kā tuksneša vidū sacelta.Brauciens galā. Bet skaidrs ir viens - ja visi pārbraucieni Argentīnā ir šādi, tās lielums nav nekāda problēma, bet caurcaurēm ar baudu izgaršojams notikums. Un argentīnieši patiesi ir piestrādājuši, lai šis process būtu vērā ņemams notikums.

Latvieši Buenosairesā: otrais cēliens

2009-03-16T14:25:00.002-05:00

Kaut Latvija ir maza un nereti šķiet, ka visi kaut kādā veidā ir savstarpēji pazīstami, mums tomēr bija jāatbrauc uz Argentīnu, lai iepazītos ar latviešu meiteni Elīnu. Paziņu un draugu tīmekļa vietne draugiem.lv nostrādāja teicami, un meitene, mūs personīgi vēl nepazīstot, uzreiz piedāvāja naktsmājas savā Buenosairesas dzīvoklī. Tajā viņa kopā ar savu argentīniešu zēndraugu jau ievākusies, kaut gan saimnieki pabeigt remontu un izvākt mantas vēl nav paguvuši. Bet neviens nesteidzas, jo tāds dzīvoklis ir tikai lieta, kas nav prioritāte šejieniešiem. Nevarot neizmantot šo uzaicinājumu, devāmies ciemos un uzzinājām ... Elīnu uz Argentīnu pirms pāris gadiem atveda jaunības trakums un vēlme iepazīt tālo zemi. Abas ar draudzeni kādu dienu nopirka biļetes un, pienākot noteiktajam datumam, devās ceļā, nezinot, ko īsti viņas te darīs. Gāja visādi, pilsēta un cilvēki tika iepazīti no dažādām pusēm – gan dzīvojoties kopā ar studentiem, gan izbaudot, kā tas ir palikt bez jumta virs galvas (Buenosairesā un tās daudzajās piepilsētās šādi dzīvo daudz cilvēku, tai skaitā bērni), gan uzzinot, cik ļoti Argentīnas bagātākajiem cilvēkiem pašsaprotami šķiet mājkalpotāji (tādēļ, piemēram, viņu dzīvokļos gaismu iespējams ieslēgt tikai no virtuves puses, jo paredzēts, ka to dara mājkalpotāja). Tagad Elīnas gads paiet gandrīz vienās vasarās, jo no jūlija līdz septembrim viņa strādā par gidi kādā Latvijas tūrisma aģentūrā, bet pārējo laiku par sapelnīto naudu dzīvo Buenosairesā vai apceļo citas Dienvidamerikas valstis. Šogad Elīnai arī uznākusi iedvesma mācīties glezniecību, un Argentīnas priekšrocība ir tāda, ka augstākā izglītība te visiem ir par brīvu. Tāpat valsts nodrošina arī bezmaksas medicīniskos pakalpojumus (tai pat laikā, protams, pastāv arī privātprakses un privātās slimnīcas), kuriem no Elīnas un Līgas pieredzes nav ne vainas. Šķiet, Elīna ir labi apguvusi šejienes kultūras principus – no rīta labi izgulēties, lai visi ir labā omā, ka nekas traks jau nenotiek, ja nesanāk pareizi aprēķināt laiku un tikšanos nokavēt gandrīz par stundu un diena nav izniekota, ja lielāko tās daļu esam pavadījuši sarunās un kopīgi piknikojot, zvilnot zālītē. Neskatoties uz to, viņai tāpat kā mums patīk iet kājām, izpriecāties „laistoties” ar putām pasākumā, ko šejienieši sauc par „murgu” (tas notiek karnevāla ietvaros – ar dejām un putām), stopot, iepazīt un izmēģināt pašai daudz ko jaunu, kas tik citāds mājās. Pats par sevi, tieši tāds un ne citāds, viss, kas padara mūsu skatu uz pasauli plašāku, mums kopā visiem liekas - IR TĀ VĒRTS!

mēs un elīna un keko

Latvieši Buenosairesā

2009-03-16T14:22:00.001-05:00

Vai latviešiem ārpus savas zemes vienmēr nebūtu interesanti satikt savus tautiešus? Katram no viņiem ir savs atšķirīgs stāsts. Taču daudzi no šejienes latviešiem Argentīnā pavadījuši gandrīz visu savu mūžu, jo ieceļojuši te II Pasaules kara laikā. Izvēle kritusi par labu Argentīnai, jo šī bijusi viena no retajām zemēm, kas uzņēmusi bēgļu ģimenes, neprasot, lai visi no viņiem ir darbaspējīgi.
Tieši tā šeit nokļuvušas arī 2 tagad jau cienījama vecuma dāmas Dzintra (Argentīnas pasē viņa gan kļuvusi par Daintru) un Mirdza, kuras satiekot vairāk klausījāmies viņu stāstos, jo mums daudz jauna ko stāstīt nebija, tā kā viņas Latvijas ziņām rūpīgi seko līdzi. Turklāt kā jau visiem, kam mūža pieredze tik liela, stāstu ir daudz un gandrīz visas pārmaiņas Argentīnā pēdējā gs. laikā, viņas vairāk vai mazāk izbaudījušas uz savas ādas. Tik interesanti kā mūsu vecvecāku stāsti! Daudzi no tiem apkopoti grāmatā „Latvieši Argentīnā”, taču neformālākā formā pirmo pieredzi, cenšoties iedzīvoties šajā zemē, pauž Mirdzas dzejoļi. Tā, piemēram, tajos aprakstīti joki, argentīniešiem cenšoties saprast latviešu vārdus:

„Atbraucējus vētīja,
Dokumentus pētīja. (...)
Vārdi, kas ir tulkojami,
Spāņu vīzē ierakstāmi.
Juris tā par „Horhe” tiek,
Jānim „Huan[a]” vārdu liek. (...)
Rakstot vārdu Valija1
Ierēdnītei jāsmaida:
Meičai laikam uzlikts sods –
„Čemodāna” vārds tai dots ...”

Daļa no pantiņiem sasaucas arī ar mūsu pirmajiem iespaidiem par atšķirīgo, neparasto ļoti triviālās lietās, jo bez tām jau neiztikt 

„Vērša gaļu parasti
Lieto argentīnieši:
Cep uz oglēm gatavus
Govju ribu gabalus;
Lopu iekšas uzkodām,
Baltā maize piedevām.(...)
Termosu sev līdzi nes,
Kas grib „mati”2 padzerties:
Lapas grebtā ķirbītī
Izmirkst karstā ūdenī.
Pēc to sūc pa stobriņu
Patukšojot trauciņu.

Ūdeni lej atkal klāt,
Nu var citiem piedāvāt:
Draugu barā brīdis jauks –
Apkārt ceļo „mates” trauks.”

Arī mēs bijām kopā kā draugi, kaut šoreiz mates dzeršana izpalika. Bet nacionālajai piederībai ir milzīgs vienojošs spēks. Arī tāpēc ceram, ka mums izdosies Argentīnā apciemot vēl kādu latvieti, lai nodotu šo netveramo, bet mīļo sveicienu no mājām.

1 Spāņu val. izrunā „va’liha” – čemodāns.
2 Mate – Paragvajas krūma lapu tēja, iemīļota Paragvajā, Argentīnā, Urugvajā.

ģimenes pieaugums

2009-03-16T14:21:00.000-05:00

ar novēlošanos esam priecīgi paziņot, ka mūsu četrotnei ir pievienojies vēl viens dalībnieks. pavisam necerēti un (acīmredzami) kaut kā debesīs saorganizēti, jau kopš mūsu nokļūšanas šeit mēs esam sadradzūjušies ar Silji - apbruošu būtni no Norvēģijas, kas šeit ir nodzīvojusi jau gadu, runā spāniski, ir talantīga fotogrāfe un visādi citādi radošs radījums, kurš ir nolēmis doties ceļā kopā ar mums.
Liekas, ka sirdis ir uzskaņotas vienādi, jo arī viņa grib apceļot Argentīnu, bildēs un stāstos fiksēt cilvēkus, notikumus un vietas, un mācīties redzēt skaisto un priecīgo it visā, kas gadās ceļā.

Siljes bildes var paskatīties šeit: siljesworld.blogspot.com

priecīgs notikums, ne?:)

uz leju

2009-03-10T08:17:00.002-05:00

Šodien braucam uz Dinvidiem. Uz Patagoniju. Līdz maijam.
Esam noilgojušies pēc kalniem, dabas un īstās Argentīnas. Buenosairesa ir interesants kultūru un cilvēku sajaukums, bet gribās redzēt to, par ko raksta Che savā grāmatā.

Plāns pavisam īsi ir šāds:
Marts - Zapala un Bareloche
Aprīlis - Ushuaia
Maijs - Puerto Madryd

būs bildes, būs stāsti. drīz.

Kāpēc mēs darām to, ko mēs darām?

2009-03-06T09:50:00.001-05:00

Nesen noskatījāmies filmu, kuru ir veidojuši mūsu draugi Kristians un Helēna ar saviem draugiem un kolēģiem. Filma saucas "Why we do what we do?" un rādīja dažādus stāstus par to, kā viens cilvēks vai neliela cilvēku grupa spēj mainīt vidi un cilvēkus sev apkārt, ietekmēt šķietami neietekmējamo un uz visiem laikiem izmainīt kāda cita cilvēka dzīvi. Likās iedvesmojoši un iespaidīgi, īpaši tādēļ, ka tie cilvēki... viņi bija tik vienkārši - tādi kā mēs paši, kā tantes mums kaimiņos vai mūsu vidusskolas matemātikas skolotāja.

Kāpēc mēs esam Argentīnā? Zinot, ka vārds "projekts" skan pietiekami mistiski, lūk, dažas praktiskas lietas, ko mēs šos septiņus mēnešus darīsim sava Eiropas brīvprātīgā darba ietvaros:
- strādāsim kopā ar organizāciju "Jaunatne ar misiju" Argentīnā, apceļojot vairākas (5-7 šīs organizācijas bāzes un palīdzot visdažādākajos darbos, sākot no tīrīšanas un ēst gatavoišanas, un beidzot ar fotogrāfēšanu un mājaslapu uzlabošanu. praktiska rosīšanās, kas apvienota ar to, kas mums padodas vislabāk - tā ir kombinācija, kura mums pa īstam patīk, un kuru ceram ieviest praksē vietās, kur nokļūsim.
- kopā ar "jaunatne ar misiju" cilvēkiem un citiem, kas nav tieši saistīti ar kristīgās misijas darbu, dosimies uz argentīnas attālākajiem un mazāk apdzīvotajiem nostūriem, lai apciemotu nelielas vietējo iedzīvotāju (indigenous people) kopienas un uzzinātu vairāk par to, kā viņi dzīvo, kāda ir viņu kultūra, valoda, ar kādām problēmām viņi saskaras utt., kā arī palīdzētu praktiski, ja nepieciešams. mums padomā jau ir pavisam konkrēti plāni doties pie mapuče kalnu ciltīm Andu kalnos un tuksnešu iedzīvotājiem Argentīnas ziemeļos.
- fotogrāfēsim, pierakstīsim stāstus, blogosim par saviem iespaidiem, rakstīsim rakstus un varbūt uzfilmēsim kādu nelielu filmiņu, lai pēc iespējas radošāk un skaistāk atspoguļotu ne tikai redzēto un piedzīvoto no mūsu redzespunkta, bet arī mēģinātu padot tālāk tos stāstus, ar kuriem sastapsimies ceļā. stāstus, kuri ir mainījuši cilvēku dzīves. stāstus, kurus vislabāk pastāstīt var viņu autori.
- izmantosim jebkuru iespēju, lai iedrošinātu satiktos cilvēkus un palīdzētu viņiem ieraudzīt, ka apkārt ir daudz vairāk labā, skaistā un brīnišķīgā, nekā pirmajā brīdī liekas. mēs mācīsimies dot un dalīties tajā, kas mums ir, īpaši tad, ja liekas, ka vairs nav ko dot.

šajā zemē un laikā piedzīvoto mēs gada beigās mēģināsim "ietērpt" kādā taustāmākā formā un veidolā (ja ir kādas idejas, kādam tam vajadzētu būt, lai tas sasniegtu pēc iespējas vairāk cilvēkus - rakstiet!)

Ko mēs darījām pagājušajā nedēļā

2009-03-01T10:28:00.005-05:00

Pagājušajā nedēļā mums bija iespēja palīdzēt Argentīnas "Jaunatne ar misiju" (kas ir organizācija, kurai palīdzēsim visu projekta laiku) nacionālajā konferencē. Darāmā bija daudz, taču kaulus nelauza un tā bija lieliska iespēja satikt cilvēkus no visas Argentīnas, ieraudzīt jaunas Argentīnas kultūras šķautnes un saprast, ka esam nokļuvuši visai interesantā un izpētes vērtā vietā.

Kas mēs esam? jeb stāsts par mums

2009-02-27T07:57:00.005-05:00

Mēs esam četri draugi. Mēs esam no Latvijas. Mēs esam Argentīnā un būsim vēl sešus mēnešus. Mēs esam, un reizēm ar to pietiek. Mēs mācamies būt. Kopā un katrs atsevišķi.

Līna ir visas šīs trakās idejas autore un iniciatore, cilvēks, kuram pietika neprāta ievilkt arī pārējos šajā piedzīvojumā. Miss Komunikācija, kurai patīk smaidīt, jokoties, garšīgi paēst, iedrošināt cilvēkus, runāt un iepriecināt noskumušos. Drusku Karlsonam līdzīgs personāžs, kas katra trešā teikuma beigās pamanās piebilst, ka dzīve ir process. Tā teikt - dzīve ar Dievu var būt lieliska visur, bet vislabāk, ja var dzīvoties pa āru, būt svaigā gaisā, reizēm uzsnovot, uzsērfot un domāt par atgriešanos Jaunzēlandē.

Ingus ir četrotnes stabilākais elements, kurš pagaidām diezgan veiksmīgi tiek galā ar trīs mazliet pa gaisu parautām lēdijām. Cilvēks ar diezgan pamatīgu ceļotāja pieredzi un apsveicamu devu drosmes, kurš iesaistījās šajā braucienā kā kārtējā dzīves avantūrā bez īpašām drošības un paredzamības garantijām. Viens no tiem, kuri klusē, klusē, bet tad pēkšņi izsper pa kādam negaidītam jokam. Uzticams, miermīlīgs un devīgs jauns cilvēks, kam patīk īpatnības un sporti, īpaši ar ūdeni, sniegu un kalniem saistītie.

Līga ir mūsu komandas vispacietīgākais dalībnieks, kurš spēj ļoti ilgu laiku pavadīt baseinā un pie ūdens, un kā mazais mājas gariņš nespēj nosēdēt mierā, ja kaut kur ir netīri trauki vai nekārtīgas istabas. Īsts dabas bērns, kuram patīk kustēties un būt ārā, tur, kur ir zaļš un dzīvība, un vējš matos. Līgai īpaši labi padodas visāda veida palīdzēšana, izpalīdzēšana un rūpēšanās par cilvēkiem, un viņas klātbūtnē neviens nekad nebūs izsalcis:)

Madara ir iemīlējusies bildēs un burtos, ilgojas pēc kalniem un plašuma, spēj stundām ilgi būt viena un rakstīt viņai pašai vien zināmus sacerējumus un apcerējumus par visu un neko. Madarai ir arī savs emuārs (greengrasskid.blogspot.com), kurā ik pa brīdim tiek iemests kaut kas no tā, kas ir tapis sadarbībā ar fotoaparātu un datoru. Ak, jā, Madarai patīk arī divriteņi, bruņneši ,spēlēt klavieres, batuti un Norvēģija.

Kā tas viss sākās? jeb stāsts par to, kā mēs nokļuvām Argentīnā

2009-02-27T07:49:00.002-05:00

Mūsu nokļūšana šeit ir kā tāds vienādojums ar dažiem zināmajiem un nezināmajiem, būšanu īstajā laikā un īstajā vietā, savu devu riska un uzņēmības, nedaudz veiksmes un daudz Dieva svētības. Iznākums vēl joprojām ir visai neskaidrs, bet viss ir procesā, mēs katrs un visi kopā esam work in progress, un mūsu stāsts ir tikai pašā tā sākumā.

Daļa no mūsu būšanas Argentīnā saucās Eiropas Brīvprātīgais darbs ES programmas „Jaunatne darbībā” ietvaros. Izklausās nedaudz sarežģīti, bet mēs, kā simtiem citu jauniešu Eiropā, izmantojām iespēju, kad Eiropas Savienība maksā par to, lai mēs būtu brīvprātīgie kādā citā valstī. Agrāk šī programma darbojās tikai ES ietvaros, tagad tā aptver gandrīz visu pasauli, un mūsu projekts ir pirmais Latvijā, kuram izdevās izspraukties caur Briseles gaiteņiem un atrast dzirdīgas ausis Eiropas Komisijas darbinieku izskatā.
Kā tas notika praktiski? Līnas draugi Helēna un Kristians strādā organizācijā „Jaunatne ar misiju” šeit Argentīnā, un aicināja Līnu braukt strādāt pie viņiem. Līna domāja, domāja, un pavisam netīšām uzzināja, ka ES ir programma, kas piešķir finansējumu tieši šādiem mērķiem. Kopā ar organizāciju Latvijā – klubu „Māja” – tika sagatavots projekta pieteikums ar aprakstu par to, ko Līna un Ingus (pa to laiku šim pasākumam bija pieslēdzies arī viņš) Argentīnā darīs, kādi būs viņu pienākumi, kāds ir projekta mērķis utt. Projekts tika iesniegts, pagāja pāris mēneši, un ES teica – okei, mēs dodam naudiņu, brauciet!
Pa to laiku Līna un Ingus bija nokļuvuši Jaunzēlandē, no kurienes tik drīz mājup nokļūt nevarēja, tādēļ projekts tika nedaudz atlikts. Pēc tam par došanos uz Argentīnu saausījās arī Madara un Līga, kurām projekta ideja likās ļoti saistoša un interesanta, un, galu galā, kuram gan negribētos pašā ziemas vidū nokļūt siltajā Argentīnā... diemžēl ES negribēja oficiāli iekļaut meitenes projektā, taču – cilvēki domā, Dievs dara – un beigu beigās sanāca tā, ka uz Argentīnu varējām atbraukt visi četri.

Varbūt tev tas liekas mazliet nereāls un neticams stāsts, bet ES tiešām maksā par VISIEM izdevumiem, kas Līnai un Ingum šeit ir. Un tā tiešām IR neatkārtojama pieredze.

Pieredze un piedzīvojums, kurš var kļūt arī par tavu stāstu.
Vairāk par Eiropas Brīvprātīgo darbu lasi šeit: www.jaunatne.gov.lv
vai sazinies ar klubu „Māja”: www.klubsmaja.lv

Tiekamies kaut kur pa ceļam, jēs?