Pastkaršu albums.Laiks.Vieta.

Te nu arī noslēdzot mūsu projektu- fotoalbūmiņš ir pabeigts. 14 pastkartes, ar nelieliem parakstiem- angļu un latviešu valodā, izplēšamas un nosūtāmas.
Kā sacīts albūmiņa anotācijā:
Pasaule ir pilna stāstu. Izdzīvotu, noklusētu, pastāstītu. Pastkaršu albums „Laiks.Vieta.” tapis 2009.gadā Argentīnā un Čīlē projekta Storytelling ietvaros. Jaunieši no Latvijas un Norvēģijas piedzīvoja Latīņamerikas kultūras dažādību, uzklausot un pierakstot cilvēku stāstus, iemūžinot tos fotogrāfijās un veicot sociālo darbu dažādās vietās un kopienās. Projekta ietvaros tapušie stāsti lasāmi emuārā ywamstorytellers.blogspot.com.

Paldies programmai Jaunatne darbībā, Klubs „Māja“- Jaunatne vienotai Eiropai un YWAM Storytellers par atbalstu un iespēju.
Ar to tad arī liekam punktu Argentinas Stāstiem un sakām paldies un attā.

Aicinām uz - Creser no es facil* - mūsu pasākumu ORANGE 12/11/09

Ir pagājis kāds brīdis, kopš visi četri no mums ir atgriezušies Latvijā.

Stāsti par Argentīnu,skaistumu un smeldzi, par jauniegūtiem draugiem un ģimeni tajā pasaules malā, stāsti par to, kas noticis mūsos, starp mums un ar mums ir tik daudz…Vairāk kā spēka tos digitalizēt, lai pastāstītu…

Tāpēc aicinām jūs uz CRECER NO ES FACIL”* tematisku vakaru,kurā būs stāsti, bildes un mūzika no Argentīnas. Par mūsu septiņiem mēnešiem Argentīnā brīvprātīgojot.

Tiekamies, šo ceturtdien, 12.novembrī no plkst. 19:00 bārā „ORANGE” Vecrīgā, Jāņa sētā.

*izaugt nav viegli

Viento del Sur izstāde Buenas Aires

neliela afiša galerijas logā

apmeklētāji un draugi

Kā neliels kopsaucējs mūsu būšanai Patagonijā tapa izstāde
Dienvidu vējš. Tā bija neliela bilžu kolekcija, kas tika izstādīta Buenas Aires, Ituzaingo provinces kultūras un mākslas centrā.
Buenas Airesieši bija ļoti pārsteigti par latviešu un norvēģu ekspozīciju.
Daudz pozitīvu atsauksmju- kultūras centra vadītāja rezumē bija- lūdzu eksponējieties vēl pie mums- cilvēkiem ļoti patīk.

Ziemeļos pie Tobam

Dienvidu ēra jau kadu laiku ir noslēgusies. Jūlija otraja puse pavadijam pāris nedēļas pašos Argentīnas Ziemeļos - Formosas provincē. Devāmies tur kopā ar cilvēku grupu no organizācijām - "Jaunatne ar Misiju" un "Panal del Desierto", lai pavadītu pāris nedēļas pie tobas cilts indiāņiem (vai aborigēniem kā tos šeit sauc) - iepazītos, palīdzetu ar praktiskiem darbiem, sniegtu kādus padomus (to gan vairāk darīja argentīnieši) un vienkārši pavadītu kopēju laiku. Paši dzīvojām katoļu konventa sīkā ciematiņā, kas saucas Mision Tacaagle, netālu no Paragvajas robežas.

Tobas indiāņi ir viena no ciltīm, kas apdzīvo Argentīnas Ziemeļu provinces - Formosu, Chaco un Santa Fe. No citām ciltīm tie atšķiras ar to, ka ir diezgan sabiedriski un salīdzinoši atvērti, labprāt apgūst ko jaunu. Agrākās nomadu, mednieku un zvejotaju cilts šodienas dzīve atšķiras no tā, kāda tā bija pirms šejienes - meži tika izcirsti un upes piesārņotas. Tomēr viņi ir, pastāv, runā savā valodā (kas ir pilnigi atšķirīga no spāņu) un praktizē to, kas atlicis no viņu kultūras
Mision Tacaagle tobu sadzīve ir komūnas. Nelielas mājiņas, uzslietas no palmu stumbriem. Zeme tiem pieder kopīgi, un viņu kopā sadzīvošanu "diriģē" vecākais, virsaitis, kopā ar citiem cilts vīriešiem. Ikdiena tobam paiet visai lēna ritmā - sievietes loma ir būt mājas dvēselei, rūpēties par bērniem (kuru vidusmēra ģimenē ir vismaz 7), ēdienu gatavošanu (kas pārsvara notiek uz ugunskura), drēbju mazgāšanu un rokdarbu izstrādāšanu pārdošanai. Vīrieši savukārt sēžas uz saviem močiem vai riteņiem, kas nu kuram ir, un dodas rosīties ārpus mājas dažādos sezonas darbos. Vai apspriest ko svarīgu.

Tobam ļoti patīk dejot, un dievkalpojumos viņi dzied un dejo aptuveni 85% laika. Pārējais laiks tiek atvēlēts uzrunām, kuras izskan lielākoties no vīriešu puses. Mūzikas žanrs viņu garigai vai Dieva slavēšanas muzikai nedaudz atgādina pašmāju grupu "Svešie". Kolorīta tauta. Daudz manipulēta. Daudzējādos veidos diskriminēta, bet skaista. Tik skaista kā rets dārgakmens.

Vēl tālāk

Kad Ušuajas Jaunatnes ar Misiju (JAM) jaunieši gatavojās doties uz Porto Viljams, lai palīdzētu tur esošajām draudzēm, un aicināja mūs līdzi, pēc ilgām pārdomām Līga izlēma viņiem piebiedroties. Pārējiem bija citi plāni un iemesli, kāpēc pirmās divas jūnija nedēļas pavadīt Ušuajā.

Porto Viljams ir Čīles pilsētiņa Bīgla kanāla otrā pusē, uz Navarino salas, 5h brauciena ar burulaivu attālumā no Ušuajas, virzienā, kur saule lec.

Tur dzīvo apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa vīru ar ģimenēm tur ieradušies, jo strādā jūras armijas bāzē, rūpējoties par kārtību Čīles ūdeņos starp daudzajām salām. Līdzīgi kā Ušuaju, arī šo pilsētu no vienas puses ieskauj kalni, bet otrā pusē skalojas kanāls – vienmēr auksts, atgādinot, cik Antarktīda tuvu.

Porto Viljams mūs viesmīlīgi uzņēma un savā hostelītī izmitināja izbijis misionāru pāris – Bens un Monika, kas tur ieradušies pirms 14 gadiem, lai kopā ar japāņu televīzijas kompāniju uzņemtu filmu par Bīgla kanālu, taču pēc tam jahtas nemitīgu tehnisku problēmu dēļ beigu beigās viņi izlēma tur palikt. Starp citu, to jahtu, kuras vārds agrāk bija "Laimdota", viņi nopirka no Čīlē dzīvojošiem latviešiem.
Porto Viljams sapazināmies ar 3 vietējām draudzēm. Pirmajā nedēļā lielākoties spēlējāmies, draudzējāmies un vadījām interesantas nodarbības draudzes bērniem, kuriem nebija tonedēļ jābūt skolā, jo skolotāji streikoja, jo valdība nebija piešķīrusi viņiem apsolīto finansējumu. Nav nekā jauna zem saules, vai ne? Rādījām bērniem mazas ludziņas, mācījāmies kopā dziesmas ar kustībām, dejojām, zīmējām, apguvām origami.

Ciemojāmies ar priekšnesumiem arī vietējā bērnu dārzā un reliģijas stundās skolā nākamajā nedēļā.

Piedalījāmies daudzos dievkalpojumos, kopā slavējot vienu vienīgo Dievu un mācoties no Dieva vārda un viens otra Viņu iepazīt vēl tuvāk. Patiesi Dievs ir tik pacietīgs. Viņš gaida, kad pie viņa nāksim un turpina mierīgi gaidīt, kamēr skrienam savās darīšanās. Vai apstāsimies? Vai pieņemsim Viņa mīlestību? Mēs visi tik daudz mīlestības saņēmām no vietējiem ļaudīm, ciemojoties viņu mājās, dzirdot viņu dzīvesstāstus, baudot mājās gatavotos gardumus, svinot kādam dzimšanas dienu un vienkārši esot kopā. Šo vienkāršo kopā būšanu gan čīlieši, gan argentīnieši pieprot labi, bet es to joprojām mācos, jo nemiers dažkārt dīda un rokas prasa darbu, lai manā prātā esošais laiks būtu pietiekami lietderīgi izmantots. Tai pat laikā es izbaudīju gan vakarus, kad visi jau guļ, un varēju būt viena un lūkoties, kā krāsniņā sprakšķ uguns, gan kad ar citiem palikām ilgāk augšā, runājoties, dzerot mati vai katrs savā nodabā ko domājot. Un arī manī palēnām iesūcas atziņa, ka šī dzīve ir stāsts vairāk par būšanu nekā par darīšanu.
Atvadoties pūlis ļaužu, pazīstamu un iemīļotu, vēlēja vislabāko un ilgi māja, kamēr vēl viens otru varējām saskatīt, un mani nepamet sajūta, ka šajā laikā saņēmusi esmu vairāk kā devusi, piedzīvojusi vairāk kā cerēju.

Uz salas – Ušuajā

Te nu mēs esam, jau trešo nedēļu noenkurojušies pasaules galā, kā šo vietu pašos Argentīnas D mēdz dēvēt. Un atpakaļ ziemā. Te darbojas pati jaunākā Jaunatnes ar Misiju (JAM) bāze (tā tika atvērta šī gada sākumā), un tās ikdienas rosībā iesaistāmies arī mēs. Tai skaitā piedalījāmies arī kāda bērnu dārza izskaistināšanas procesā, apgleznojot puķu kastes un sienas (ar pašu bērnu zīmējumiem). Aizraujamies kā bērni, kas tikuši pie spilgtām krāsām.

Izpaužamies radoši arī citos veidos – Ingus bildē, Madara taisa apsveikuma kartiņas, Līga ada, pamanot, ka daži jaunieši, kas nāk no Buenosairesas, šādiem laika apstākļiem nemaz nav sagatavojušies. Līna, savukārt, ir pirmā, kas aizraujas, uzzinot vietējo kristiešu ideju izdot īpašu Bībeli, kas ietvertu stāstu par Ušuajas pilsētas pirmssākumiem, un uzdāvināt tās katrai šajā pilsētā dzīvojošajai ģimenei. Izrādās, pirmie ieceļotāji, kas te apmetušies uz dzīvi, bijuši anglikāņu misionāri, un, viņiem pateicoties, te palēnām radās pilsēta. (Ušuaja dibināta 1884.gadā un šobrīd te dzīvo ~ 50 tūkst. cilvēku.)

Lai atgādinātu šo vēsturisko patiesību, iecerēts šis projekts, kura tapšanā esam iesaistījušies par spīti tam, ka nebūsim tā realizētāji. Taču arī plānot projekta soļus, nepieciešamos resursus, ko un kā iesaistīt u.tml. un piedalīties šāda liela projekta iesākumā ir aizraujoši, ticot, ka tā rezultāts ietekmēs daudzus. Tāpat arī vesels notikums bija, piedalīšanās vietējā radio pārraidē, kuras vadītājs īsti relaksētā Latīņamerikas stilā iepazīstināja ar mums klausītājus un iesaistīja mūs sarunā par dažādiem vietējiem notikumiem. Mēs improvizējam līdzi.

Madarai, izstāstot, ka viņa aizraujas ar žurnālistiku, uzreiz tika dota iespēja uzjautāt jebko pārraides vadītājam. Viņa lūdza nosaukt 3 lietas, kāpēc ir labi dzīvot te. „Miers, debesis un miers un debesis kopā,” skanēja atbilde. Patiešām ik dienu mainīgās debesis un šīs pilsētas mieru, ko tik apņēmīgi sargā tuvējie kalni, esam šajā laikā izbaudījuši arī mēs. Varbūt arī tāpēc mums gribas palikt te ilgāk? Varbūt arī tāpēc, ka tālāk vairs īsti kurp doties nav (tā kā ekspedīcijā uz Antarktīdu netaisāmies)? Būs jāgriežas atpakaļ. Taču vēl gribas uzkavēties, sakārtot domas, rast kādu atbildi uz neatbildētajiem jautājumiem un arī vienkārši priecāties par viens otra draudzību un katru mirkli, kad varam te būt, šo skaistumu redzēt un just.

Divas mājas

Bariločē ir daudz mājās. Šoreiz par divām.Centro de Abuelos* un Juventud Con Una Mission**. Abām savs šarms.Abās bija ko redzēt un kur piedalīties.Abās mājās rosība notiek, lai palīdzētu Bariločes iedzīvotājiem. 

Centro de Abuelos- nobriedušākas kundzes (retumis arī kungi), gatavo ēst, vāc un dala drēbes trūcīgākajiem laikabiedriem. Tamborē un ada un aizvada daļu no savām dienām rosoties kopā.

JUCUM- mūsu uzņēmējorganizācijā,gados jaunāki žiperi rosās strādājot visdažādākajos virzienos- ar bērniem, trūcīgajiem iedzīvotājiem, sadarbojoties ar baznīcām, veicot apmācības un ko tik visu vēl nē. Parosijāmies kopā.

*vecmāmiņu centrs , **jaunatne ar misju