Ceļā uz Dienvidiem, pirmā vieta, kurā nokļūstam, ir Zapala. Neliela pilsētiņa Neukenas provincē Patagonijā ir vieta, no kuras ir mūsu draugs Čīno - puisis, ar kuru iedraudzējāmies Beunosairesā. Mirklī, kad viņš jautāja, vai mēs gribētu redzēt viņa dzimto vietu un iepazīties ar viņa baznīcu un ģimeni, mēs, daudz nedomājot, teicām priecīgu "JĀ!". Uz nedēļa, kuru domājām pavadīt, neko nedarot un atpūšoties, izvērtās daudz skaistāka un notikumiem bagātāka, nekā varējām iedomāties. tā jau ir. Cilvēks domā, Dievs dara. Tas pa īstam ir kļkuvis par vienu no mūsu Argentīnas vadmotīviem.
mēs nokļuvām tuksnesī. īstā tuksnesī ar sauli un putekļiem, un Andu kalniem pie horizonta.
mēs nokļuvām pie 2 puišiem - Jose (Hosē) un Samuel - kuri mūs izmitināja tā, ka jutāmies kā karaliskas ģimenes dalībnieki, un nedēļu par mums rūpējās kā par labākajiem draugiem.
mēs nokļuvām baznīcā, kas neprasīja "kāds ir jūsu minesterio (kalpošana)", bet apskāva un teica - cik forši, ka jūs esat atbraukuši!
mēs nokļuvām vietā, kur mēs nedēļu no vietas, bez pārtraukumiem, 24/7, varējām būt mēs paši, un redzēt, kā Dievs to lieto, lai iedrošinātu un iepriecinātu ne vien citus, bet mūs pašus. mēs gājām ciemos un dzērām mate, mums tika gatavots assado (argentīnas bārbekjū) vislabākajās tradīcijās, mēs bijām kādas meitenes 15 gadu dzimšanas dienas svinībās, kas argentīnas meiteņu dzīvēs ir vismaz tikpat liels notikums kā kāzas. Mēs dejojām kumbiju (argentīniešu deju mūzika, kuru klausās visi un visur) un ēdām argentīniešu saldējumu, kas ir vislabākais pasaulē. Mēs gājām pārgājienā ap ezeru (Laguna Blanca), un ēdām savas pusdienu sviestmaizes, skatoties, kā ūdenī gozējas flamingo un kā pār tuksnesi ātrā solī parvietojas nandu. Mēs kāpām kalnā un meklējām bruņnešus, apdedzinājām sejas saulē un saskrāpējām kājas ar tuksnešu ērkšķiem (skaistums parasa upurus, kā mans tētis teiktu.čau tēti!:)).
Mēs samācījāmies kaudzi jaunu vārdu castillano (kas NAV spāņu valoda), un ļāvām, lai mūs safilmē raidījumam vietējais televīzijai, un klausījāmies mūsu draugu stāstos, un stāstījām savējos.
mēs bijām MĒS - 100%, un maza daļiņa mūsu gribēja tur palikt.Zapalā, kur tuksneša vidū mūs satika pavisam negaidīta un necerēti dzīvespriecīga dzīvība.
mēs nokļuvām tuksnesī. īstā tuksnesī ar sauli un putekļiem, un Andu kalniem pie horizonta.
mēs nokļuvām pie 2 puišiem - Jose (Hosē) un Samuel - kuri mūs izmitināja tā, ka jutāmies kā karaliskas ģimenes dalībnieki, un nedēļu par mums rūpējās kā par labākajiem draugiem.
mēs nokļuvām baznīcā, kas neprasīja "kāds ir jūsu minesterio (kalpošana)", bet apskāva un teica - cik forši, ka jūs esat atbraukuši!
mēs nokļuvām vietā, kur mēs nedēļu no vietas, bez pārtraukumiem, 24/7, varējām būt mēs paši, un redzēt, kā Dievs to lieto, lai iedrošinātu un iepriecinātu ne vien citus, bet mūs pašus. mēs gājām ciemos un dzērām mate, mums tika gatavots assado (argentīnas bārbekjū) vislabākajās tradīcijās, mēs bijām kādas meitenes 15 gadu dzimšanas dienas svinībās, kas argentīnas meiteņu dzīvēs ir vismaz tikpat liels notikums kā kāzas. Mēs dejojām kumbiju (argentīniešu deju mūzika, kuru klausās visi un visur) un ēdām argentīniešu saldējumu, kas ir vislabākais pasaulē. Mēs gājām pārgājienā ap ezeru (Laguna Blanca), un ēdām savas pusdienu sviestmaizes, skatoties, kā ūdenī gozējas flamingo un kā pār tuksnesi ātrā solī parvietojas nandu. Mēs kāpām kalnā un meklējām bruņnešus, apdedzinājām sejas saulē un saskrāpējām kājas ar tuksnešu ērkšķiem (skaistums parasa upurus, kā mans tētis teiktu.čau tēti!:)).
Mēs samācījāmies kaudzi jaunu vārdu castillano (kas NAV spāņu valoda), un ļāvām, lai mūs safilmē raidījumam vietējais televīzijai, un klausījāmies mūsu draugu stāstos, un stāstījām savējos.
mēs bijām MĒS - 100%, un maza daļiņa mūsu gribēja tur palikt.Zapalā, kur tuksneša vidū mūs satika pavisam negaidīta un necerēti dzīvespriecīga dzīvība.
No comments:
Post a Comment