Kā mēs braucām uz Patagoniju

Ohoho! Esam busiņā! Vai kāds būtu iedomājies ko tādu? Krēsli mīkstāki par gultu, plaši kā argentīniešu pašpārliecinātība, viss ārā notiekošais pa manu skatlogu 2.stāva līmenī kā uz delnas, spilventiņš, sedziņa (kas uzreiz noder, jo kondicionētāji strādā uz pilnu klapi), īpašs kāju „turētājs”. Šķiet, man jau drīz nāks miegs. Bet būs jau arī drīz tumšs un vajag apmēram 15h, lai nokļūtu jau pavisam tuvu Andiem mūsu izvēlētajā galamērķī – pilsētā vārdā Zapala (tur piestājam, jo draugu draugi mūs uzaicinājuši un gatavi izrādīt tuvējo nacionālo
parku).
Ilgi nebija jāgaida, kad mums piedāvāja vīniņu šņabja glāzītē un pēc tam arī nelielu uzkodiņu. Taču tas viss kā pēc smalkākajiem standartiem bija apetītes veicināšanai. Pēc tam puisis atnāca un jautāja, kādu vīnu gribēsim dzert pie vakariņām un ko no rīta – tēju vai kafiju. Drīz sekoja arī vakariņas, trauciņos un papīrīšos līdzīgi kā lidmašīnās. Tomēr piedomāts bija vairāk – katram uz siera bija arī pa mazam karodziņam. Problēma tik viena –
nezinu, kādas valsts karogs tika man. Nākamreiz varbūt varam pasūtīt Latvijas karodziņu? Pa TV tiek rādīts grupas „MANA” koncerts (šī grupa no Meksikas esot te ļoti populāra). Viegli, diezgan līdzīgi Latīņamerikas ritmi, bet kopā ar orķestri un daudziem muzikantiem skan skaisti. Koncertu nomainīja filma, un izrādās, mums pienākas vēl viens kārums – gards šokolādes cepums, pie kura var dabūt arī kafiju. Mani palūdz aiztaisīt aizkariņu. Vai tas
nozīmētu, ka tagad visiem uzreiz jāguļ? Nezinu, taču, ja tā, neiebilstu, jo pēc šādām vakariņām miegs nav vairs īpaši jāgaida.
No rīta tiekam modināti gandrīz ar saullēktu, ko diemžēl neredzam, jo plašo lauku ainavu aiz loga uz brīdi nomaina dārzi – iekopti rūpīgi nomērītos taisnstūra gabalos. Tiem pa vidu gandrīz ceļa malā mājas, kur pieņemu dzīvo saimnieki. Interesanti un negaidīti, ka viena saucas „LATVIA”. Bet nebūtu jau brīnums, ka latvieši šo zemīti iekopuši. Skaists pilnmēness vēl aizkavējies. Skats aiz loga izmainās – cik tālu sniedzas skats redzama tik izkaltusi
zeme, mazi krūmiņi, tikai elektrības vadi bildi sadala mazākos laukumos. Kā tuksnesis. Arī pati Zapala, kurā galu galā nokļūstam, izskatās kā tuksneša vidū sacelta.Brauciens galā. Bet skaidrs ir viens - ja visi pārbraucieni Argentīnā ir šādi, tās lielums nav nekāda problēma, bet caurcaurēm ar baudu izgaršojams notikums. Un argentīnieši patiesi ir piestrādājuši, lai šis process būtu vērā ņemams notikums.