Kad Ušuajas Jaunatnes ar Misiju (JAM) jaunieši gatavojās doties uz Porto Viljams, lai palīdzētu tur esošajām draudzēm, un aicināja mūs līdzi, pēc ilgām pārdomām Līga izlēma viņiem piebiedroties. Pārējiem bija citi plāni un iemesli, kāpēc pirmās divas jūnija nedēļas pavadīt Ušuajā.
Porto Viljams ir Čīles pilsētiņa Bīgla kanāla otrā pusē, uz Navarino salas, 5h brauciena ar burulaivu attālumā no Ušuajas, virzienā, kur saule lec.
Tur dzīvo apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa vīru ar ģimenēm tur ieradušies, jo strādā jūras armijas bāzē, rūpējoties par kārtību Čīles ūdeņos starp daudzajām salām. Līdzīgi kā Ušuaju, arī šo pilsētu no vienas puses ieskauj kalni, bet otrā pusē skalojas kanāls – vienmēr auksts, atgādinot, cik Antarktīda tuvu.
Porto Viljams mūs viesmīlīgi uzņēma un savā hostelītī izmitināja izbijis misionāru pāris – Bens un Monika, kas tur ieradušies pirms 14 gadiem, lai kopā ar japāņu televīzijas kompāniju uzņemtu filmu par Bīgla kanālu, taču pēc tam jahtas nemitīgu tehnisku problēmu dēļ beigu beigās viņi izlēma tur palikt. Starp citu, to jahtu, kuras vārds agrāk bija "Laimdota", viņi nopirka no Čīlē dzīvojošiem latviešiem.
Porto Viljams sapazināmies ar 3 vietējām draudzēm. Pirmajā nedēļā lielākoties spēlējāmies, draudzējāmies un vadījām interesantas nodarbības draudzes bērniem, kuriem nebija tonedēļ jābūt skolā, jo skolotāji streikoja, jo valdība nebija piešķīrusi viņiem apsolīto finansējumu. Nav nekā jauna zem saules, vai ne? Rādījām bērniem mazas ludziņas, mācījāmies kopā dziesmas ar kustībām, dejojām, zīmējām, apguvām origami.
Ciemojāmies ar priekšnesumiem arī vietējā bērnu dārzā un reliģijas stundās skolā nākamajā nedēļā.
Piedalījāmies daudzos dievkalpojumos, kopā slavējot vienu vienīgo Dievu un mācoties no Dieva vārda un viens otra Viņu iepazīt vēl tuvāk. Patiesi Dievs ir tik pacietīgs. Viņš gaida, kad pie viņa nāksim un turpina mierīgi gaidīt, kamēr skrienam savās darīšanās. Vai apstāsimies? Vai pieņemsim Viņa mīlestību? Mēs visi tik daudz mīlestības saņēmām no vietējiem ļaudīm, ciemojoties viņu mājās, dzirdot viņu dzīvesstāstus, baudot mājās gatavotos gardumus, svinot kādam dzimšanas dienu un vienkārši esot kopā. Šo vienkāršo kopā būšanu gan čīlieši, gan argentīnieši pieprot labi, bet es to joprojām mācos, jo nemiers dažkārt dīda un rokas prasa darbu, lai manā prātā esošais laiks būtu pietiekami lietderīgi izmantots. Tai pat laikā es izbaudīju gan vakarus, kad visi jau guļ, un varēju būt viena un lūkoties, kā krāsniņā sprakšķ uguns, gan kad ar citiem palikām ilgāk augšā, runājoties, dzerot mati vai katrs savā nodabā ko domājot. Un arī manī palēnām iesūcas atziņa, ka šī dzīve ir stāsts vairāk par būšanu nekā par darīšanu.
Atvadoties pūlis ļaužu, pazīstamu un iemīļotu, vēlēja vislabāko un ilgi māja, kamēr vēl viens otru varējām saskatīt, un mani nepamet sajūta, ka šajā laikā saņēmusi esmu vairāk kā devusi, piedzīvojusi vairāk kā cerēju.
Porto Viljams ir Čīles pilsētiņa Bīgla kanāla otrā pusē, uz Navarino salas, 5h brauciena ar burulaivu attālumā no Ušuajas, virzienā, kur saule lec.
Tur dzīvo apmēram 2,5 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa vīru ar ģimenēm tur ieradušies, jo strādā jūras armijas bāzē, rūpējoties par kārtību Čīles ūdeņos starp daudzajām salām. Līdzīgi kā Ušuaju, arī šo pilsētu no vienas puses ieskauj kalni, bet otrā pusē skalojas kanāls – vienmēr auksts, atgādinot, cik Antarktīda tuvu.
Porto Viljams mūs viesmīlīgi uzņēma un savā hostelītī izmitināja izbijis misionāru pāris – Bens un Monika, kas tur ieradušies pirms 14 gadiem, lai kopā ar japāņu televīzijas kompāniju uzņemtu filmu par Bīgla kanālu, taču pēc tam jahtas nemitīgu tehnisku problēmu dēļ beigu beigās viņi izlēma tur palikt. Starp citu, to jahtu, kuras vārds agrāk bija "Laimdota", viņi nopirka no Čīlē dzīvojošiem latviešiem.Porto Viljams sapazināmies ar 3 vietējām draudzēm. Pirmajā nedēļā lielākoties spēlējāmies, draudzējāmies un vadījām interesantas nodarbības draudzes bērniem, kuriem nebija tonedēļ jābūt skolā, jo skolotāji streikoja, jo valdība nebija piešķīrusi viņiem apsolīto finansējumu. Nav nekā jauna zem saules, vai ne? Rādījām bērniem mazas ludziņas, mācījāmies kopā dziesmas ar kustībām, dejojām, zīmējām, apguvām origami.
Ciemojāmies ar priekšnesumiem arī vietējā bērnu dārzā un reliģijas stundās skolā nākamajā nedēļā.
Piedalījāmies daudzos dievkalpojumos, kopā slavējot vienu vienīgo Dievu un mācoties no Dieva vārda un viens otra Viņu iepazīt vēl tuvāk. Patiesi Dievs ir tik pacietīgs. Viņš gaida, kad pie viņa nāksim un turpina mierīgi gaidīt, kamēr skrienam savās darīšanās. Vai apstāsimies? Vai pieņemsim Viņa mīlestību? Mēs visi tik daudz mīlestības saņēmām no vietējiem ļaudīm, ciemojoties viņu mājās, dzirdot viņu dzīvesstāstus, baudot mājās gatavotos gardumus, svinot kādam dzimšanas dienu un vienkārši esot kopā. Šo vienkāršo kopā būšanu gan čīlieši, gan argentīnieši pieprot labi, bet es to joprojām mācos, jo nemiers dažkārt dīda un rokas prasa darbu, lai manā prātā esošais laiks būtu pietiekami lietderīgi izmantots. Tai pat laikā es izbaudīju gan vakarus, kad visi jau guļ, un varēju būt viena un lūkoties, kā krāsniņā sprakšķ uguns, gan kad ar citiem palikām ilgāk augšā, runājoties, dzerot mati vai katrs savā nodabā ko domājot. Un arī manī palēnām iesūcas atziņa, ka šī dzīve ir stāsts vairāk par būšanu nekā par darīšanu.Atvadoties pūlis ļaužu, pazīstamu un iemīļotu, vēlēja vislabāko un ilgi māja, kamēr vēl viens otru varējām saskatīt, un mani nepamet sajūta, ka šajā laikā saņēmusi esmu vairāk kā devusi, piedzīvojusi vairāk kā cerēju.
No comments:
Post a Comment